Ņemot vērā pašreizējo MI trajektoriju, vajadzīga visvērienīgākā politiskā programma visā Eiropas pēckara vēsturē. Ja mēs nerīkosimies tūlīt, Eiropa zaudēs iespēju veidot pati savu nākotni. Mēs gan ekonomiski, gan politiski paliksim novērotāju statusā ar savām vērtībām, kuras paši nespēsim aizstāvēt, labklājības programmām, kuras nespējam finansēt, riskiem, kurus nespējam risināt, un Savienību, kura nespēj pastāvēt.
“Eiropa 2031” ir piecu gadu scenārijs, kurā aprakstīta Eiropas absolūtas ietekmes zaudēšana: kā to virza MI un ko vēl var izdarīt, lai mainītu kursu.
Lai saprastu, kā Eiropa riskē palaist garām gaidāmo MI revolūciju, stāsts ir jāsāk ar 2025. gada sākumu un trim Eiropas kļūdām. Tā nenovērtēja MI attīstības ātrumu. Tā nenovērtēja, cik lielas izmaiņas tas radīs. Tā nenovērtēja savas spējas turēt līdzi.
Kā mēs te nonācām – 2025. gada janvāris līdz 2026. gada jūnijs
Eiropa nenolasa mākslīgā intelekta ātrumu un mērogu, un šķietami saprātīgu lēmumu sērija tikai padziļina tās atkarību.
- DeepSeek spēj ar zemām izmaksām pietuvoties jaunākajiem sasniegumiem, un Eiropa izdara nepareizo secinājumu. 2025. gada sākumā ķīniešu modelis R1 tika uzskatīts par apliecinājumu tam, ka panākt labākos nemaksās daudz un ka skaitļošanas jaudai gandrīz nav nozīmes — kāds mierinājums... Taču efektivitāte un skaitļošanas jauda viena otru papildina, nevis aizstāj: vairāk mikroshēmu atvieglo viedo saīsņu atrašanu, un paša DeepSeek progresu kavē MI mikroshēmas, ko Ķīna nevar importēt.
- MI samitā atskan daudz runu. Parīzes Mākslīgā intelekta rīcības samitā ES paziņo par 200 miljardu EUR liela mākslīgā intelekta fonda izveidi, kas galvenokārt ir atkārtoti “pārpakota” nauda un iedomātas privātās investīcijas, kuras ir ievērojami mazākas par ASV faktiskajiem tēriņiem. “Suverenitāte” kļūst par vienojošo lozungu, taču reāliem pasākumiem trūkst jaudas un tie dzīvē ļauj izvairīties no sarežģītiem kompromisiem.
- GPT-5 rada vilšanos, un izplatās “burbuļa” naratīvs. Kad OpenAI GPT-5 tests izgāžas, Eiropas skeptiķi to interpretē kā “mākslīgā intelekta burbuļa” apstiprinājumu, un viss apstājas. Ārpus redzeslokapilnīgi nepamanīti notiek pretējie procesi: kodēšanas aģenti Silīcija ielejā sāk automatizēt programmatūru izstrādi, un vadošās laboratorijas sāk izmantot savus modeļus nākamās paaudzes veidošanai.
- Ierēdņi rīkus neizmanto. Lielākajai daļai Eiropas ierēdņu ir liegts piekļūt jaunākās paaudzes sistēmām datu aizsardzības apsvērumu dēļ, un tikai daži no viņiem prot kodēt. Tādējādi tie, kuru uzdevums ir regulēt un pārvaldīt šo tehnoloģiju, bieži vien to pat kārtīgi neizprot.
- Piekļuve kā privilēģija, nevis tiesības. Ap 2026. gada vidu daži Eiropas līderi ir atkal ieslīguši savā agrākajā skepticismā. Antropic Claude Mythos, kas netika publiskots, izrādās spējīgs pilnībā pārveidot kiberdrošību. Sākotnēji Eiropa paliek ārpus ap Claude izveidotajai aizsardzības koalīcijai. Drīz pēc tam ASV izpildrīkojums paredz virzīt jaunākās paaudzes modeļus noslepenotai pārskatīšanai, ļaujot Vašingtonai izvēlēties, kuri “uzticamie partneri” tos saņems pirmie.
- Eiropa atskārst, ka tai nav nekādu trumpju. Eiropai ar tās pieciem procentiem pasaules skaitļošanas jaudas iepretim Amerikas 80 procentiem nav īsti ko piedāvāt, pieprasot sev piekļuvi jaunākās paaudzes MI. Atbilde — uz papīra visnotaļ pozitīva tehnoloģiskās suverenitātes pakotne, kas realitātē nebūt nav pietiekama un izveidota pārlieku vēlu.
Nākotnes scenāriji — 2026. gada augusts līdz 2031. gada marts
Eiropa ar divkāršu jaudu virza suverenitāti, bet aizmirst veidot ietekmi sarunu vešanai, kamēr MI sāncensība starp ASV un Ķīnu arvien saasinās.
- 2027. gads. Mythos līmeņa atvērtā pirmkoda modelis izraisa izspiedējvīrusu uzbrukumu vilni, savukārt suverenitātes politika rada bumeranga efektu. Vācija un Francija tikko ir ierosinājušas likumprojektu, kas paredzētu vienīgi Eiropā izmantojamu MI kritiski svarīgās publiskā sektora daļās. Tātad, kad visiem, kas vēlas, ir pieejamas ofensīvas spējas, organizācijām, kuras agrāk bija pārgājušas uz Eiropas piegādātājiem un tādējādi viņu aizsardzība ir visai tālu no jaunākās paaudzes tehnoloģiju līmeņa, tiek liegta pieeja savām sistēmām un tās maksā izpirkuma maksu. Vilnis mazinās tikai tad, kad ASV un Ķīna aizliedz atvērtā pirmkoda jaunākos modeļus, kas Eiropu padara vēl atkarīgāku no slēgtajiem amerikāņu modeļiem nekā jebkad agrāk.
- 2028. gads. MI pārstāj spriest valodā, kuru cilvēki spēj izlasīt, un Vašingtona spiež holandiešus samazināt ASML eksportu uz Ķīnu. Šis spēju izrāviens salauž uzraudzības rīkus, uz kuriem regulatori paļāvās, un ES Mākslīgā intelekta birojam, kas jau ir ierauts tiesvedībā pret diviem amerikāņu izstrādātājiem, nav nekādu variantu atbildēt. Kad uz nīderlandiešiem tiek izdarīts spiediens apturēt ASML vecāko DUVi iekārtu eksportu uz Ķīnu, citas dalībvalstis sniedz vien niecīgu atbalstu. Nīderlande padodas, un Eiropa pretī sarunās neiegūst neko.
- 2029. gads. ASV sāk normēt piekļuvi jaunākās paaudzes MI dažādām valstīm, un ekonomiskā nevienlīdzība strauji palielinās. Pieaugošais skaitļošanas jaudas trūkums sasniedz lūzuma punktu, un ASV ievieš jaunākās paaudzes MI inferenču normēšanu, izmantojot daudzpakāpju, uz valstīm balstītu sistēmu, lielāko daļu jaudas atstājot sev un dažiem sabiedrotajiem. Vairākums Eiropas valstu nonāk 2. līmenī, un ASV piešķirtie mākoņdatošanas pakalpojumu uzņēmumu skaitļošanas resursi ir samazinājušies uz pusi. ES draud izmantot “tirdzniecības lielgabalu”, cerot tādējādi iegūt 1. līmeņa statusu, bet balsojumā negūst kvalificēto vairākumu. Eiropas IKP izaugsme nu jau dramatiski atšķiras no Amerikas: Eiropai pieder maz MI steka, tā ieviešana ir lēnāka un Eiropas rīcībā ir tikai ierobežota piekļuve jaunākās paaudzes modeļiem, kas nu jau darbina lielu daļu ekonomikas.
- 2030. gads. Eiropa tiek izsmelta no ārpuses, jo uzņēmumi zaudē konkurences cīņā un nozares tiek pārpirktas. Pienākot 2030. gadam, ASV un Ķīna ir līdzvērtīgās pozīcijās sacensībā, ko abas puses arvien vairāk uzskata par eksistenciālu. Lai neļautu Ķīnai gūt panākumus robotikas jomā, vadošais ASV MI uzņēmums pārpērk Eiropas finansiāli grūtībās nonākušos automašīnu un instrumentu ražotājus, lai iegūtu to ražošanas platības un rūpnieciskos datus, pārveidojot automašīnu rūpnīcas par robotu rūpnīcām. Automatizācijai kļūstot arvien izplatītākai, pieaug bezdarbs un labākās pozīcijās esošās ārzemju firmas izkonkurē Eiropas uzņēmumus. Francijas parādu spirāle pieaug, jo palielinās izmaksas labklājības jomā, savukārt nodokļu bāze samazinās; tam seko Dienvideiropa, eiro saskaras ar pastāvīgu spiedienu, un Savienība sāk sadrumstaloties. Visā kontinentā izplatās Ķīnas kredītlīnijas, pērkot labvēlību un cenšoties atraut Eiropu no Vašingtonas.
- 2031. gads. Vašingtona pārņem ASML, un Eiropai paliek trīs izvēles — cita par citu sliktāka. 2031. gadā varas koncentrācija ir lielāka nekā jebkad agrāk. Par cilvēces nākotni lemj saujiņa cilvēku Sanfrancisko, Vašingtonā un Pekinā. Eiropas vienīgais trumpis ir ASML — vājais posms, no kura ir atkarīga visa MI sāncensība. Redzot Eiropas tuvināšanos ar Ķīnu, Baltais nams nolemj, ka nepieciešama tieša kontrole pār uzņēmumu un izvirza ultimātu. Tā kā Eiropa nav parūpējusies, lai tai būtu ietekmes sviras sarunās, tās vienīgās izvēles ir šādas: kļūt par Amerikas protektorātu, nodot savu nākotni Ķīnas rokās vai arī satrunēt izolācijā.
Kāpēc Eiropas modelis var sabrukt, darbojoties ierastajā režīmā
MI ietekme būs līdzvērtīga rūpnieciskās revolūcijas ietekmei vai pat lielāka, taču tā būs redzama dažu gadu, nevis gadu desmitu laikā. Eiropas pašreizējā reakcija ir desmit, pat simts reižu par mazu un ar nepareizu mērķi. Pārāk bieži suverenitāte tiek uztverta kā samierināšanās ar zemāka līmeņa, toties Eiropas risinājumiem, cerot, ka augļus nesīs vērienīgi, bet ne pārāk realitātē balstīti projekti. Patiesībā nepieciešama ietekme sarunās un gatavība pieņemt nepatīkamus kompromisus. Ietekmi rada neaizstājamība, nevis viduvēja pašpietiekamība, kas nozīmē arī to, ka jāpieņem lēmums, kādus ieradumus atmest, lai aizsargātu neapspriežamus principus: cilvēka cieņu, vienlīdzību un brīvību būvēt sava kontinenta nākotni.
“Eiropa 2031” aprakstītā neveiksme ir saistīta ar stimuliem un institūcijām, nevis atsevišķiem cilvēkiem. Nekas šajā stāstā nemudina līderus rīkoties negodprātīgi. Būtībā tas, kas Eiropā nesa labumu mierīgākos laikos, tagad nodara kaitējumu. Pateicoties vienprātībai un rūpīgi izstrādātām procedūrām, tika izveidota 27 valstu Savienība; tomēr, kad nepieciešama strauja rīcība, tās kļūst par iemeslu, ignorējot skarbo patiesību; agrīna rīcība signalizē karjeras beigas, un iestādes netur līdzi tehnoloģiju attīstībai. Katrs lēmums pats par sevi šķiet jēgpilns, bet to kopumu mums veido Eiropa ar savām procedūrām un bez principiem.
Ko Eiropa vēl var darīt
Laika nav daudz, taču, mūsu ieskatā, Eiropas kursu vēl var mainīt. Iesākumam piedāvājam šādus ieteikumus:
- Nodrošināt pamatīgus ieguldījumus skaitļošanas tehnoloģijās un to piegādes ķēdēs. Mobilizēt publisko un privāto kapitālu tādā mērogā, kādā Eiropa miera laikā nekad to nav mēģinājusi, un to novirzīt MI ekonomikas pamatiem: enerģijai, pusvadītājiem un datu centriem. Lai Eiropas teritorijā nodrošinātu desmitiem gigavatu skaitļošanas jaudas, būs nepieciešamas īpašas ekonomiskās zonas, mērķēta enerģētikas politika un radikāli vienkāršota atļauju izsniegšana. Eiropa to nevar paveikt vienatnē, un tai vajadzētu sadarboties ar amerikāņu pakalpojumu sniedzējiem ar noteikumu, ka infrastruktūra paliek Eiropas jurisdikcijā un tai ir garantēta piekļuve jaunākās paaudzes MI.
- Izveidot vidējas nozīmes lielvaru koalīciju. Eiropas valstis nav vienas; līdzīgi izaicinājumi pastāv daudzām citām vidējas nozīmes lielvarām. Līdztekus sadarbībai ES iekšienē Nīderlandei, Vācijai un Francijai vajadzētu izveidot nelielu, elastīgu koalīciju ar tādām valstīm kā Norvēģija, Apvienotā Karaliste, Kanāda, Japāna un Dienvidkoreja. Katrai valstij ir reāla pozīcija MI piegādes ķēdē — talanti, skaitļošanas jauda, pusvadītāju ražošanas vājie posmi, kas var kļūt par kopēju ietekmes sviru, lai nodrošinātu piekļuvi jaunākās paaudzes MI vai pieprasītu drošākus un uzticamākus modeļus. Spēcīga koalīcija var būt arī starpniece starp ASV un Ķīnu, kas varētu izrādīties tās būtiskākā loma.
- Veikt darba tirgus reformas MI ieviešanai. Elastdrošības modelis kā Dānijas piemērā ļauj uzņēmumiem dziļāk ieviest MI, vienlaikus aizsargājot atlaistos darbiniekus, piedāvājot pārkvalifikāciju un ienākumu pabalstu. Mēģinot saglabāt darbavietas nemainīgā stāvoklī, pastāv risks tās zaudēt ārvalstu konkurentiem, kuri spējuši ātrāk pielāgoties; ilgtspējīgāks risinājums ir pārvaldīt, nevis bloķēt MI izplatību un taisnīgi pārdalīt ieguvumus.
- Ieviest Eiropas stiprās puses robotikā un rūpnieciskajā MI. Lai gan šķiet maz ticams, ka Eiropa joprojām varēs jēgpilni konkurēt LLM jomā, tai varētu būt svarīga loma gaidāmajā fiziskā MI revolūcijā. Šim nolūkam ir rūpīgi jāpārbauda ārvalstu investīcijas Eiropas ražotājos, jāatver rūpnieciskie dati un procesu zināšanas vietējiem MI izstrādātājiem, jānovērš šķēršļi, kas kavē daudzsološu Eiropas uzņēmumu izaugsmi, un jāveido partnerības ar Amerikas uzņēmumiem ilgstošiem ieguvumiem, nevis vienreizēju neparedzētu ienākumu gūšanai.
- Sniegt sabiedrībai pozitīvu vīziju par MI pienesumu. Stāstot vienīgi par to, ko Eiropa var zaudēt, nepieciešamās reformas pašas par sevi neradīsies. Daudziem vēlētājiem jau tā nepatīk MI, un viņi nepieņems gadiem ilgus MI radītu traucējumu periodus tikai tādēļ, lai izvairītos no nekonkrētas situācijas pasliktināšanās. Lai gan mēs šeit neesam tiekušies izklāstīt šo pozitīvo redzējumu, uzskatām, ka Eiropai tāds ir steidzami nepieciešams. Būtiska loma tā veidošanā būs gan sabiedrībai, gan politiskajiem līderiem.